Pirms es devos kruīzā, lai pārliecinātos, ka viss ir puslīdz kārtībā, es apciemoju vecmāmiņu. Kā parasti viņa mani neatpazina. Viņa mani nav atpazinusi ilgu laiku. Taču šoreiz notika kas jauns. Pēdējā laikā viņa parasti gandrīz nerunāja. Bet lūk! Ar ciešanām un izmisumu balsī šoreiz viņa jautāja aprūpētājai- “Kas viņš ir?”.
Jāsaka, ka todien, pēc ekskursijas pa kapsētu, biju T-kreklā, kurā attainots skelets,. Tas ir tāds humors, triks, lai mani tūristi mani atpazītu pēc drēbēm un nepazustu. Iepriekš tas uz viņu vispār neatstāja iespaidu. Bet tad. vecmāmuļa sāka kliegt, gandrīz raudot “Kas ir šis vīrietis?! Tas ir Dima?!” Interesanti, es nodomāju, kā var mani vispār sajaukt ar vīrieti? Vai arī runa ir par skeletu uz T-krekla?
Un kāpēc viņš ir Dima? Viņai pat nebija paziņu ar šo vārdu, izņemot vienu puisi – mūsu kaimiņu laukos.(Bet viņam nebija nekāda sakara ar skeletu). Šeit es to rakstu, un man tas uzreiz vienlaikus šķiet gan, smieklīgi, gan skumji. Kā saka, gan smiekli, gan grēks.
Mūsu aprūpētājai sacīju: Šķiet, šodien veltīgi uzvilku šo tērpu. Un viņa man teica: viss ir kārtībā. Un sāka pārliecināt manu vecmāmiņu, ka tā esmu es, viņas mazmeita Veročka. Bet viņa mums nenoticēja.
Lasi vēl: Meitene iekāpa nezināmā taksometrā, taču beigu beigās viņa raudot zvanīja 112 glābšanas dienestam
Lai viņu vairs nebiedētu, devos uz virtuvi paēst. Bet vecmāmiņa sadzērusies zāles vicināja pret mani rokas. Un kas vēl būtu noticis, ja viņa nelietotu medikamentus!
Un tagad ar šausmām gaidu jaunu vizīti. Es nevaru stundām ilgi sēdēt un izvēlēties drēbes, lai dotos pie vecmāmiņas. Turklāt, kas zina, no kā viņa nākamreiz baidīsies? Pēdējās nedēļās es atkal sāku par to sapņot murgos. Es pamostos ar aukstiem sviedriem. Bet reiz es pati viņu pieskatīju, un tas viss nebija tikai sapnis.
Bet kā tu saskaries ar radiniekiem, kam ir demence? Vai ir kādi īpaši triki, drēbes? Vai arī ir iespējams nodibināt kontaktu bez problēmām un agresijas?
[…] Ar omīti vecumdienās sāka notikt dīvainas lietas: viņa redzēja skeletu un tas ar viņu runāja… […]